otrdiena, 2010. gada 23. februāris

Par tramvajā dzirdēto domājot...

Viss, ko dzirdam, redzam mūs iespaido, dažas lietas vairāk, dažas mazāk, bet iespaido. Šorīt gluži neviļus tramvajā dzirdēju sarunu starp 2 kolēģiem - vīrieti un sievieti ( pēc dzirdētā spriežot precējusies, ir ~ 2 gadus vecs 1 bērns, vīrs brīvajā laikā spēlē hokeju ).

"... kur viņam šodien ir spēle ?! Viņš man teica, bet es neklausījos, jo sapratu, ka man vienai pašai atkal sīko būs galā jātiek ..." This got me thinking.  Cik daudz laika mēs pavadām kopā ar savām otrām pusītēm - nevis blenžot vienā ekrānā, vai šņācot zem vienas segas pa nakti, bet veltot savu uzmanību viens otram uzklausot dienas pie/pārdzīvojumus? Cik bieži mēs, džeki, paliekam mājās ar "sīko" un palaižam dāmas dzīvē? Tas gan nenozīmē, ka aicinu sēdēt mājās un neko pilnībā aizmisrt par ārpusmājas un ārpusdarba aktivitātēm. Diezgan droši varu apgalvot, ka savām dāmām savulaik esam iepatikušies tieši ar savu mājās nesēdēšanu. Vienīgais, kas atliek atrast līdzsvaru starp mājās sēdēšanu un darbošanos ārpus mājas, vēl labāk, ja tajā ir iesaistīta arī otra pusīte.

Pretējā gadījumā, tas kolēģis, kas uzklausa savas kolēģes sūrošanos, ienāk lēnām nostiprinās, kā personiskās dzīves sastāvdaļa ( labi ja tikai, kā "dienasgrāmata" ).

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru